13.10.–18.10.2026.
Izstāde apskatāma muzeja darba laikā bez maksas.
Atzīmējot mākslinieka Raimonda Staprāna 100 gadu jubileju, Mākslas muzeja Zuzeum 1. stāvā būs skatāmi mākslinieka darbi no Zuzānu kolekcijas.
Ikdienišķais Staprāna darbos tiek pārveidots līdz robežstāvoklim, kur priekšmets vēl ir atpazīstams, taču tā klātbūtni arvien vairāk nosaka krāsa, forma un telpiskās attiecības. Laiva, auglis, krēsls, kanna, šķūnis vai tāls horizonts viņa darbos ir vienlaikus pazīstams priekšmets un toņa, mēroga, līdzsvara un telpiskā sprieguma problēma.
Zuzānu kolekcijā pārstāvētie darbi ļauj vērot, kā vairāku desmitgažu laikā Staprāns konsekventi sašaurina savu motīvu un izteiksmes līdzekļu loku, vienlaikus palielinot to intensitāti. Agrīno darbu brīvā, vietām ekspresīvā uzbūve pakāpeniski dod vietu glezniecībai, kurā katra plakne, mala, krāsu pāreja un tukšais laukums iegūst noteiktu svaru.
Staprāna mākslinieciskā domāšana veidojās pēckara Amerikas Rietumkrastā, kur abstrakcijas pieredze viņam kļuva nevis par atteikšanos no redzamās pasaules, bet par veidu, kā pārbaudīt figurālas gleznas uzbūvi. Viņš atlasīja tikai to, kas gleznai nepieciešams: ainava varēja pārtapt dažās joslās un horizontā, laiva – gandrīz ģeometriskā ķermenī, bet raksturīgais skatpunkts no augšas telpu pārvērta plakņu sistēmā. Nikolā de Stēla (Nicolas de Staël, 1914–1955) krāsu laukumi, Ričarda Dībenkorna (Richard Diebenkorn, 1922–1993) diagonāles un Veina Tibo (Wayne Thiebaud, 1920–2021) gaismas izjūta Staprānam bija atsevišķi glezniecības instrumenti, nevis pārņemams stils, tādēļ viņa darbi palika savrupi arī Kalifornijas Līča piekrastes figuratīvās glezniecības (Bay Area Figurative movement) kontekstā. Viens no būtiskākajiem viņa darbu sprieguma avotiem noteikti ir krāsa: toņu savstarpējās attiecības un Kalifornijas asā gaisma, formas gan izceļ, gan saplacina, dažkārt pietuvinot tās abstrakcijai.
Šķietamā kompozīciju skaidrība radās ilgā un intuitīvā procesā – Staprāns pie gleznu audekliem atgriezās mēnešiem vai gadiem, mainīja krāsas, aizkrāsoja formas un pārbaudīja, kas tajās vēl ir lieks. Redzamie pārgleznojumi tādēļ nav tikai darba procesa pēdas, bet daļa no attēla, kas saglabā iepriekšējo lēmumu klātbūtni un neļauj kompozīcijai kļūt sterilai.
Lai gan viņa biogrāfiju noteica trimda un profesionālā dzīve Amerikas mākslas vidē, Staprāna glezniecība nav pilnībā izskaidrojama ne ar Latvijas kultūras pieredzi, ne Kalifornijas pēckara mākslas kontekstu vien. Autora glezniecības konsekvence galu galā balstās paradoksā: jo vairāk viņš atsakās no apraksta, detaļas un stāsta, jo intensīvāk gleznā sāk darboties tas, kas palicis. Krāsa iegūst svaru, attālums starp priekšmetiem – spriegumu, bet tukša plakne kļūst tikpat fiziski klātesoša kā tajā ievietotā laiva, krēsls vai auglis; klusums šeit nav informācijas trūkums, bet stāvoklis, kurā pat mazākā formas vai krāsas nobīde kļūst dzirdama.
Raimonda Staprāna simtgades gadā viņa daiļrade un personība atklājas vairākos savstarpēji saistītos notikumos. 18. oktobrī RIGA IFF programmā pirmizrādi piedzīvos režisora Pētera Krilova dokumentālā filma “Sarkanais šķūnis” (73 minūtes, Latvija, 2026), kas Staprāna gandrīz gadsimtu garo dzīves pieredzi savieno ar Latvijas un Eiropas 20. gadsimta vēsturi. Dokumentālais vērojums, arhīvu materiāli un inscenētas epizodes veido telpu, kurā personiskais sastopas ar politisko, Sanfrancisko ar Latvijas piekrasti, bet pagātne turpina sarunu ar šodienu. Filmas centrā ir Staprāna gleznas tēls, sarkanais šķūnis, kas iegūst reālas aprises un kļūst par vietu, kurā līdzās mākslinieka dzīvesstāstam atklājas jautājumi par brīvību, varu un mākslinieka atbildību vēstures priekšā.
Attēls: Raimonds Staprāns. Neglītās Hoknija vāzes variācija. 2005. Zuzānu kolekcija.
Foto: Jānis Pipars